Ceļš uz zirga dvēseli

Publicēts
10.06.2021


Kritieni, zirgu kodieni un spērieni bija mana ikdiena. Un tas viss tolaik likās pieņemami, jo zirgi taču mēdz tā darīt:( Kā normu pieņēmu arī nomas ikdienu, kad zirgi darbā devās jebkādos laika apstākļos, pārguruši no iepriekšējo ļaužu izklaidēšanas. Dažs klibs, cits dusuļa nomocīts. Gāja laiks un es piebiedrojos tā saucamajam hobiju jātnieku pulciņam, jo biju iegādājusies savus pirmos zirgus. Protams, neko nezinot pa zirgiem, vien apgūstot elementāras jāšanas iemaņas. Tolaik izklaidējos, stāstot, ka “trenēju” savus zirgus. Protams, es viņus bezgala mīlēju, bet mana mīlestība aprobežojās nezināšanā par zirga pamata vajadzībām, psiholoģiju, veselību un droša, ar cilvēku kontaktēties griboša zirga apmācību.  Iegādājos savu trešo zirgu, un arvien biežāk sev uzdevu jautājumus. Man ir trīs zirgi, bet kāpēc ar viņiem kopā esot es nejūtos droši? Kāpēc es esmu ar zirgu, bet zirgs nav ar mani? Kāpēc viņš nesaprot, ko es vēlos pateikt, nerespektē mani un galu galā – kāpēc zirgs nevēlas būt ar mani kopā?
Atbildes uz šiem jautājumiem es meklēju internetā. Izlasīju kaudzi grāmatu un sapratu, ka mani vairs neinteresē vienkārši būt ar zirgu. Es vēlos atrast zirga dvēseli, mācīties to saprast un būt kopā ar zirgu nevis “dzenājot kordā”, nesaprotot, ko ar to vēlos panākt; jāt, lai šķietami trenētu zirgu, bet patiesībā, nemākulīgi izklaidējoties, radot tam ciešanas.
Mans ceļš aizveda uz Kipru, kur ieraudzīju, ka iespējams būt kopā ar brīvu zirgu. Ne tikai būt kopā, bet zirgs grib būt ar cilvēku. Neticami šodien, bet toreiz mans lielākais pārsteigums bija redzēt, ka zirgs ar prieku sadarbojas ar cilvēku – brīvs zirgs seko cilvēkam un ir gatavs sadarbībai.
Atkal gāja gadi, mans zirgu ganāmpulks pieauga un šķita, es jau tik daudz esmu iemācījusies. Mani zirgi no samērā nešpetniem radījumiem bija kļuvuši par uz sadarbību vērstiem, audzinātiem zirgiem. Mana kopā esība ar zirgu mugurā bija kardināli mainījusies uz darbu ar zirgu no zemes un likās, ka es jau tik daudz zinu..
Taču tad mani apmācīt atbrauca Toņa un es atkal nonācu nulles punktā, saprotot, ka vēl tik daudz nezinu. Patiesībā nezinu neko un man vēl tālu ejams ceļš uz zirga dvēseli.

Tāpēc atkal sekoja mācības, darbs ar zirgiem, kļūdas un uzvaras un atziņa:
- ceļš uz zirga dvēseli būs ilgs, pilns asaru un prieka mirkļu. Tas nekad nebeigsies un dienas, kad šķiet tik daudz paveikts, nomainīs citas, kad liksies, ka tu neko nemāki un zirgi tevi nesaprot.

Mans ceļš?
Jā, esmu to atradusi.

  • Mani patiesi interesē un aizrauj darbs ar zirgu brīvībā vai brīvu zirgu. Jūtos patiesi laimīga brīžos, kad vien mani ieraugot viss mans zirgu bars lēkšos metas mani satikt un kad mums kopā izdodas kopā būšanas reizēs vēl mazu solīti paspert pretī abpusējai sapratnei.
  • Mani aizrauj izzināt zirgu uzvedību barā, vērot un rast atbildes uz “kāpēc?”. Stāstīt, izglītot un skaidrot cilvēkiem par zirgu pasaulē redzēto un saprasto. Par to, kas ir nepieciešams laimīgai zirgu dzīvei.
  • Mani interesē audzināts un saskarsmē ar cilvēku drošs zirgs. Jo kāda jēga zirgam iemācīt dažādus trikus; lepni palēkšot vai pārlekt šķērslim, ja elementāra pastaiga pie rokas ar zirgu ir līdzvērtīga cīņai ar pūķi baisuli?

    Un, protams, pāri visam ir zirga apmācība, izmantojot zirgam draudzīgas apmācību metodes, nekaitējot zirga fiziskajai un emocionālajai veselībai.